Rotaļa – bērna dzīvesveids
Rotaļa. Bērns un bērnība ir nedalāmi jēdzieni. Bērnība ir rotaļu laiks. Ne velti praksē un zinātnē sastopamies ar izteicienu: rotaļa – bērnības pavadonis.
Rotaļā viņš rada savu domu, jūtu un izjūtu pasauli -viņš domā, sacer, salīdzina, runā, izdomā, izpildot lomu, priecājas, skumst, smejas un dusmojas.
Rotaļā viņš mācās, strādā, vēro, zīmē, eksperimentē.
Rotaļa viņu nodarbina.
Rotaļa palīdz izprast sevi, apgūt un tuvoties tuvākajai apkārtnei, iedziļināties gan pieaugušo, gan citu bērnu attiecībās.
Rotaļa palīdz izjust, pārdzīvot un atcerēties vēroto, dzirdēto, TV skatīto un radoši to attēlot savās rotaļās, pašiem izpildīt kādu lomu: vecāku vai skolotāja, vai pasaku varoņa u.c.
Rotaļā bērns dzīvo savu bērna dzīvi.
Rotaļa vislabāk sagatavo bērnu dzīves darbībai.
Pēc O.Svennes, rotaļa bez prieka vairs nav rotaļa. Prieka izjūta rada labu garastāvokli, kas savukārt nosaka rotaļas raitumu, izdomu, labvēlīgas bērna attiecības ar saviem vienaudžiem.Svarīgi, lai bērns izietu visus rotaļas attīstības posmus. Īpaši tas attiecas uz radošajām rotaļām. Tieši radošās rotaļas sekmē bērna jūtu, prāta un gribas attīstību, sava Es apzināšanos, patstāvību sadzīvē un mācības, māca radoši izmantot savu pieredzi, saskaņot to ar pārējiem rotaļniekiem.
Psihologs Piažē uzskatīja, ka bērna kognitīvā attīstība skatāma ciešā saistībā ar viņa saskarsmi ar vienaudžiem. Bērns rotaļā apgūst sociālās uzvedības iemaņas un noteikumus, mācās orientēties dažādās rotaļu situācijās.
Es kā māte un pirmsskolotāja domāju tieši tapāt, ka bērnam jāizdzīvo bērnības laiks ar rotaļām, īpaši lomu rotaļām, kurās ir ne tikai viens bērns, bet vairāki, jo tad mācās līdzdarboties, sadarboties, risināt situācijas. Tas ir kā miniatūrs sabiedrības norišu modelis.
Raksta autore: Tatjana Zeltiņa
Attēli: no licencētas programmas www.canva.com
Izmantotā literatūra: Staigaine I, Dzintere D (2007), “Rotaļa – bērna dzīvesveids”, RĪGA, Izdevniecība Raka
