Bērna personība
Personība – tas ir īpašs bērna individuālo garīgo īpašību apkopojums, tā apveids, apziņa, intereses, talanti. Galvenās personības īpašības ir temperaments, raksturs, spējas, dotības un virzītājmotīvi.
Vai cilvēks ir personība, piemēram, tikko dzimis bērns, vai līdz ar nāvi pazūd personība, ar ko tā sākas? Bija laiks, kad uzskatīja, ka cilvēks piedzimst kā balta lapa un ka vide, audzināšana šo lapu pieraksta, tas ir, cilvēks kļūst tāds, kāda ir vide, kurā viņš aug. Tad pastāvēja uzskats, ka personību nosaka iedzimtība, personība ir īpašību kopums, ko veido temperaments, atmiņa, domāšanas īpatnības, sajūtas, griba un tml. Cilvēks nav “tabula rasa”, viņā jau piedzimstot ir sava kodola struktūra, temperaments, bioķīmiskais balanss, savs ES, spēja ieklausīties savā iekšējā impulsa balsī (Svence, G. (1999), “Attīstības psiholoģija”, 11-12).
Es kā māte uzskatu, ka bērna personība atkarīga ne tikai no vides, kurā aug un attīstās bērns, bet arī no viņa terperamenta, no ģenētikas jeb iedzimtības (jo bērns manto īpašības un rakstura iezīmes gan no mātes, gan no tēva, gan no vecvecākiem).
Bērns ir personība ar savu ES (ego), kāpēc mēs, pieaugušie, bieži vien liekam, ka jādomā tā, nevis kā bērns iedomājies, mēs bieži vien nedodam bērnam iespēju izteikties un uzskatām, ka bērnam nevar būt sava viedokļa (viņa vecumā). Mēs vienkārši to bērnu salaužam, protams, bērnam jāzina noteikumi, robežas un ētikas normas.
Tātad bērna socializācijā liela nozīme ir bērna individualitātei un bērna individuālā ES, pašvērtējuma attīstībai. Tāpēc sen ir novecojis uzskats, ka tikai vide, ārējās ietekmes, audzināšana ietekmē bērna personības attīstību. Bieži novērotās bērna nepakļaušanās pieaugušajiem liecina, ka ne tikai pieaugušie ietekmē bērna rīcību un uzvedību, bet arī bērni spēj ietekmēt un regulēt pieaugušo uzvedību un rīcību, jo autoritārāki vecāki (ar varu un piespiešanu mēģina salauzt bērna individualitātes izpausmes, ko uztver kā nepaklausību, neatbilstību normai), jo biežāk bērniem novērojams spītības un nepakļaušanās darbības, bet ne vienmēr vecāki prot un spēj novilkt robežu, kur sākas visatļautība, slimīga opozīcija, draudi bērna veselībai un dzīvībai.
Es uzskatu, ka katrs bērns ir unikāls, vienreizējs, neatkārtojams, katram ir savas vajadzības, dotības un spējas. Katram ir savs temperaments, temps, kādā viņš veic uzdevumus.
Darba autore: Tatjana Zeltiņa
Attēls: no pinterest.com
